Vai ir vēl jēga runāt par ūdeņraža transportlīdzekļiem?

Ūdeņraža auto teorijā izklausās lieliski: ātra uzpilde, liels nobraukums, izplūdē tikai ūdens. Praktiski? Skaitļi saka, ka tirgus neizvēlas ūdeņradi.

Pārdošanas apjomi nav iepriecinoši, uzpildes stacijas paliek aizvien mazāk, ražotāji lēnām aptur savus plānus, bet daži vēl ar putām uz lūpām saka, ka ūdeņradis ir nākotne. Sāksim ar valsti, kuru elektroauto kontekstā bieži piesauc kā nākotnes spoguli – Norvēģiju. 2025. gadā 95,9% no visiem jaunajiem vieglajiem auto bija bezemisiju, un gandrīz viss šis īpatsvars bija bateriju elektroauto (BEV). Plug-in hibrīdi un visi iekšdedzes risinājumi kopā veidoja tikai 4,1%.

Un ūdeņradis? Neviena ūdeņraža auto reģistrācija 2025. gadā. Vēl vairāk – esošais parks saruka no 153 līdz 93 auto gada laikā. Tas nav tirgus “pagaidu kritums”, tā ir pazušana no bildes.

ASV aina ir līdzīga, bet ar lielākiem skaitļiem. Visā 2025. gadā tika pārdoti:

• 210 Toyota Mirai (–57,9% pret iepriekšējo gadu)
• 6 Hyundai Nexo (–93,6%)

Tajā pašā laikā 1 275 714 pilnībā elektriski auto atrada pircējus ASV tirgū. Citiem vārdiem sakot – uz katru vienu pārdotu ūdeņraža auto bija 5 906 BEV. Pat ja ļoti gribas, ir grūti šādus apjomus nosaukt par “nišu ar potenciālu”.

Globāli aina nav labāka – ūdeņraža vieglo auto pārdošana sasniedza maksimumu jau 2021. gadā, un kopš tā laika to apjomi ir tikai kritušies.

Kāpēc ūdeņradis zaudē – nevis ideoloģijas, bet fizikas dēļ

Bieži dzirdam argumentu: “ūdeņradis vienkārši vēl nav attīstīts”. Problēma – tas jau ir attīstīts. Un tieši tāpēc redzam robežas. Ūdeņradis kā alternatīva tika pasniegts jau naftas krīzē pirms 50 gadiem. Tāpat kā tā laika elektroauto, tolaik to noraka. Pēc tam atkal 90-ajos. Arī noraka. Līdz 2010.g. BEV un ūdeņradis abi tika uzskatīti par “kaut kad nākotnē” tehnoloģiju. Tagad par BEV vairs tā nerunā, bet ūdeņradis… Fiziku neapmānīsi…

Lai saražotu ūdeņradi, to saspiestu, transportētu un beigās pārvērstu elektrībā auto degvielas šūnā, tiek zaudēta lielākā daļa sākotnējās enerģijas. Rezultātā no 100 kWh atjaunojamās elektrības līdz riteņiem nonāk aptuveni 25–30 kWh. BEV gadījumā – 70–80 kWh. Un tas nozīmē, ka maksa par 1 kilometru ir aptuveni 3x lielāka nekā BEV. Ja tā godīgi, tad arī iespaidīgi dārgāk nekā iekšdedzes auto.

Vienkāršāk sakot: ja elektrība būtu kartupeļi, tad ūdeņraža auto no tiem uz galda atnestu tikai mizas.

Vai ūdeņradim tomēr nav sava niša?

Kāds varētu argumentēt, ka smagais transports, kuģniecība, daļa rūpniecības procesu un sezonālā enerģijas uzkrāšana – tur ūdeņradis var būt ļoti noderīgs. Arī te ir nianses un pat šajās nišās ūdeņradis sāk izskatīties par nišu.

Pat Norvēģija, tuvojoties 1 miljonam BEV uz ceļiem, vairs nerunā par tehnoloģiju izvēli, bet par sistēmas integrāciju: stabilu politiku, uzlādes infrastruktūru, viedajiem tīkliem un vehicle-to-grid risinājumiem. Ūdeņradis šajā sarakstā vienkārši vairs neparādās.

Ko tas nozīmē Latvijai un politikas veidotājiem?

Latvijai šī nav teorētiska diskusija. Resursi – gan finanšu, gan administratīvie – ir ierobežoti. Katrs eiro, kas ieguldīts ūdeņraža vieglo auto infrastruktūrā, ir eiro, kas nav ieguldīts uzlādes tīklā, tīkla jaudās vai daudzdzīvokļu risinājumos. Vai ne, Jelgava?

Vai ir vēl jēga runāt par ūdeņraža transportlīdzekļiem? Jā – bet godīgi un pareizajā kontekstā. Kā risinājumu visam – nē. Kā nišas instrumentu specifiskām nozarēm – absolūti. Vieglo un arī smago auto tirgus izvēle jau ir izdarīta.

Aicinu komantāros padalīties ar savu redzējumu par vietu ūdeņraža auto ikdienas satiksmē.