1000+ km ar “viduvēju” elektroauto ārzemēs, lai piedzīvotu elektriskā autosporta svētkus – Formula E

Brauciens ar Peugeot e-2008 Spānijā pierāda, ka gari braucieni ar elektroauto ir garlaicīgi vienkārši. Vienlaikus Formula E bija pilnīgs pretstats braucienam.

Ar februāris un ārā ir dikti auksts. Neatceros, cik, bet tobrīd nebija pārsteigums, ja termometra stabiņš nelīda augstāk par -20 atzīmi. Sazvanos ar draugu, kurš “pārziemo” Spānijā un sūdzas, ka neviens nebrauc ciemos. Es, protams, nosmeju, ka viss jau forši, bet 4.5h lidojums vienā virzienā nav gluži tas pats, kas saskrieties uz kādu kausu vai diviem. Viņš piekrītoši klusē otrā galā un tad pasaka frāzi, kas iesāka šo burvīgo piedzīvojumu – “Formula E būs Madridē”.

Pēc dažām stundām es jau biju nopircis lidmašīnas biļetes un ar nepiecietību gaidīju. Vienīgais – es lidoju uz Malagu, kur mans draugs “pārziemo” nevis uz Madridi. Tātad vismaz 530km jeb 5.5h vienā virzienā. Vēl viena lieta – mans igauņu draugs, kurš arī ir EV entuziasts, nomā paņēmis viduvējāko elektroauto, kāds ir pieejams – Peugeot e2008.

Izaicinājums izrādās garlaicīgi viegls

Es godīgi gaidīju nelielu piedzīvojumu. 500+ kilometri no Malagas uz Madridi un tikpat atpakaļ ar Peugeot e-2008 – auto, kas Latvijā man vienmēr šķitis… nu, teiksim diplomātiski, ne gluži klases līderis. Tas ir pietiekami komfortabls, nav baigi rijīgs, bet nekad nav licis domāt: “ar šo es gribu braukt ceļojomos”.

Un tomēr – tas ir tas, kas notika.

Patiesībā pārsteidzošākais šajā braucienā bija tas, cik tas bija garlaicīgi. Ne sliktā nozīmē, bet tieši otrādi – tādā, kas nozīmē, ka elektroauto ceļošana Eiropā ir kļuvusi par pilnīgi normālu parādību. Bez tabulām, kartēm, rezerves plāniem un neskaitāmo aplikāciju instalēšanu un reģistrāciju. Pat vietā, kur iepriekš nav būts.

Spontāns ceļojums bez sagatavošanās

Pirms brauciena mēs neko neplānojām. Tiešām neko. Abi saprotam pietiekami no elektroauto un ko sagaidīt no tieši šī, tamdēļ vienkārši iekāpām mašīnā, aizdevāmies pēc 3. ceļabiedra, kas vienlaikus arī gadījās būt igaunis un EV entuziasts (Jaan Jurikas no The EV Universe un EV Wire), ievadījām galamērķi un brauciena laikā vienkārši pielāgojām uzlādes pieturas. Ja priekšā redzējām staciju un zinājām, ka tur būsim ar aptuveni 10% bateriju – perfekti, piestājam. Tamdēļ nebrīnieties, ka titulbildē uzrāda, ka palikuši “vien” 20km. Tas bija ar aprēķinu.

Un tas arī viss. Protams, mums 3 EV entuzistiem plānošana beidzās ar jautājumu, kura uzlādes stacija ir tuvāk šosejai un nav dārga. Izrādās Endesa jeb Enel Spānijā piedāvā fenomenālas cenas ar 12 EUR abonomentu, ko var atcelt jebkurā laikā. Uzlādes cenas svārstās no 0.22 EUR/kWh līdz 0.28 EUR/kWh. Ar divām uzlādes reizēm jau atsit starpību un tālāk ir krietni lētāk nekā citās vietās. Tamdēļ turējāmies pie šī. Kā par pārsteigumu Tesla ir Spānijā ir dārgais variants ar 0.64 EUR/kWh. Jāatzīst, ka izmantojām gan Enel, gan Tesla, jo prioritizējām ērtību pār cenu.

Interesants novērojums bija arī par maksājumiem. Kartes termināļi bija pieejami, bet cenu starpība starp maksājumu ar karti un caur aplikāciju bija tik liela, ka karte faktiski kļūst par “premium opciju”. Tas rada pamatotu jautājumu – vai šie termināļi ir reāli nepieciešami, ja izteikti lielākā daļa lietotāju tāpat izvēlas aplikācijas? Protams, ir Eiropas regula, bet jau tās izziņošanas brīdī man radās jautājums par to, vai netiek vilkts kas vēsturisks iekšā modernā pasaulē.

Brauciens vienā virzienā bija aptuveni 600 kilometru garš, jo mēs regulāri palaidām garām nobrauktuves. Turpceļā mums sanāca četras pieturas, jo startējām gandrīz ar tukšu bateriju, savukārt atpakaļceļā pietika ar trim. No tām viena abos virzienos bija vienkārši ēšanas pauze, bet pārējās bija tīras uzlādes pieturas, kas nepārsniedza 40 minūtes kopā uz apmēram 6h braucienu. Tieši tik, lai apēstu saldējumu un paskatītos, kura būtu nākamā uzlādes pietura, ja nepieciešams.

Tas nozīmē, ka pat bez jebkādas optimizācijas uzlādei tika veltīta salīdzinoši neliela daļa no kopējā laika. Un, kad esi trīs cilvēku kompānijā, šīs pauzes paiet raiti. Tieši šis aspekts ir būtiskākais – ceļošana ar elektroauto vairs nav loģistikas piedzīvojums. Pat dienvidu valstī…

Godīgi sakot, man sākotnēji bija neliels diskomforts par izvēlēto elektroauto. Latvijā e-2008 man vienmēr šķitis kā kompromisa auto – ne slikts, bet arī ne tāds, kas iedvesmo. Taču Spānijas apstākļos tas parādīja sevi daudz labāk, nekā biju gaidījis. Patēriņš bija ļoti saprātīgs, vietas gana, uzlādes prognozējamas un kopumā auto netraucēja ceļojumam. Un tas, iespējams, ir lielākais kompliments, ko var izteikt šim elektroauto. Ja auto neuzspiež savus ierobežojumus un ļauj tev vienkārši braukt, tad tas savu darbu dara pareizi.

Formula E: negaidīti aizraujoša pieredze

Ja brauciens bija mierīgs un paredzams, tad Formula E bija pilnīgs pretstats. Es neesmu sekojis Formula un vispār autosportam kopš Šūmahera laikiem. Formula 1 man sen nav uzmanības lokā, un Formula E līdz šim eksistēja tikai kā interesants tehnoloģiskais eksperiments, kam pievēršos tad, kad notiek kādas būtiskas izmaiņas regulējumā vai sacensību transportā. Taču šī bija mana pirmā reize, kad es sekoju sacensībām, nemaz nerunājot par to, ka es tās vēroju klātienē – un jāatzīst, es biju patiesi pārsteigts.

Līdzīgi kā līdz šim ar uzvarētājiem, kur 5 posmos ir bijuši 4 dažādi uzvarētāji, arī Madrides sacensības bija neparedzamu pavērsienu pilnas. Sacensības bija dinamiskas līdz pēdējam līkumam. Nick Cassidy no Citroen komandas, kurš startēja no 1. vietas, finišēja tikai 17. vietā, savukārt Mitch Evans no Jaguar komandas startēja no sešpadsmitās vietas, bet finišēja 2. pozīcijā. Ja vēl pirmie 4 apļi izskatījās pēc Formula 1 kādu es to atceros – pirmais līkums ir ass un pēc tam visi vienkārši brauc viens aiz otra, tad vēlāk sākās tāds apdzīšanu dullums, ka bija grūti izsekot, kurš ir kurā vietā. Apdzīšanas notika nepārtraukti, un rezultāts nebija skaidrs līdz pašām beigām.

Formula E sacensībās ir jābūt ne tikai ātram, bet arī gudram. Atšķirībā no Formula 1, enerģijas pārvaldība šeit ir izteikti svarīga. Braucējiem jābalansē starp tempu un baterijas patēriņu, jo sacensības tiek sāktas ar aptuveni 70% no nepieciešamās enerģijas, lai tās nobrauktu līdz finiša līnijai. Iztrūkstošo enerģiju iegūst ar rekuperāciju un obligāto 30 sekunžu iebraukšanu pitos. Viena no interesantākajām funkcijām ir Attack Mode – īslaicīgs (šajās sacensībās tās bija 6 minūtes) jaudas palielinājums (+10%), ko aktivizē, speciāli izbraucot caur trajektorijas zonu ārpus ideālās līnijas, tādējādi riskējot ar pozīciju, lai iegūtu ātrumu (un priekšējo piedziņu) vēlāk. Savukārt jaunākais papildinājums – Pit Boost – ļauj sacensību laikā veikt ātru uzlādi boksos, kas ir obligāti jādara, kad baterijas līmenis ir starp 60% un 40%. Pit Boost noteikumi nozīmē, ka visi braucēji aptuveni vienlaikus mēģinās iebraukt uzlādēties, bet viena komanda var apkalpot tikai vienu mašīnu vienlaikus…

Pat skatoties sacensību atkārtojumu vēlāk, man spriedze saglabājās. Taču klātienē tā ir pavisam cita pieredze – ar atmosfēru, skaņām un to sajūtu, ka viss notiek tepat acu priekšā. Spriedze saglabājas arī tagad, rakstot šo aprakstu, jo atceros, kā Dan Ticktum no Cupra komandas (startēja 9. pozīcijā) pēdējā līkumā gāja uz apdzīšanu, lai iegūtu 2. vietu, bet izbrauca no šī līkuma kā ceturtais, jo Pascal Werhlein no Porsche komandas (startēja 6. pozīcijā) izmantoja izdevību, ka Dan ir izbraucis no perfektās trajektorijas. Pirmās 4 vietas šķīra mazāk nekā 1 sekunde finišā.

Starp citu, Formula E ir skaņa. Dzīvē izklausās līdzīgi kā lidmašīnas uz lidlauka, kad tu dodies uz paredzēto lidmašīnu, bet kādus 50m tālāk kāda cita dodas uz skrejceļu. Nedaudz sireāli, ka tāds ātrums (200+ km/h) var būt tik kluss (var sarunāties ar blakus esošo), bet skaļš vienlaikus (pa gabalu jau dzird, ka tuvojas).

Elektriskās sacensības svētki

Papildus sacīkstēm pasākuma teritorijā bija vairākas atrakcijas un ēdināšanas, kā arī iespējams apskatīt vairākus elektroauto modeļus, kurus Latvijā vēl neesam redzējuši. Cupra Raval īpaši piesaistīja uzmanību – lai gan cena vēl nav oficiāli izziņota, darbinieki pačukstēja, ka sagaidāmā cena ir ap 28 000 EUR (Cupra lapa norāda Latvijas cenu no 26 200 EUR) un, pēc pieejamās informācijas, būs ļoti konkurētspējīga bāzes versija.

Tāpat bija apskatāma jaunā Nissan Micra, kas stilistiski atgādina Renault 5, bet ar savām gaismām, un jaunais Nissan Leaf, kas nekādi neatgādina iepriekšējo paaudzi. Blakus tam – dažas Formula E un dažādi eksperimentāli modeļi, piemēram, modificēts Citroën Ami un Nissan Townstar.

Tas viss kopā veidoja sajūtu, ka esi nelielā elektriskās sacensības festivālā. Un tomēr – nedaudz ironiski – pašā pasākumā “elektriskā” sajūta nebija tik izteikta, kā varētu gaidīt no šāda līmeņa notikuma. Es sagaidīju, ka būs vairāki uz ilgtspēju vērsti stendi un atrakcijas, bet, ja nedaudz abstrahējas, diži nepateiktu, ka šeit Formula sacensību piedziņa ir elektriskā. Mēs smējāmies, ka varēja vismaz elektroauto ierādīt tuvāku stāvvietu izbrauktuvei, lai nebūtu jāgaida rindā, kad dodas prom.

Divi piedzīvoji vienā braucienā

Šis brauciens parādīja divas ļoti atšķirīgas elektroauto pasaules. Ceļošana ar elektroauto ir kļuvusi tik vienkārša, ka tā vairs neizraisa emocijas – un tas ir lielisks sasniegums. Savukārt Formula E pierāda, ka elektrifikācija ir ļoti aizraujoša, neparedzama un emocionāla.

Vienīgais, ko nožēloju, ka neieplānoju vēl vienu papildus dienu, jo sanāca, ka ne Malagu, ne Madridi tā arī neredzēju. Ielidoju pēcpusdienā, nakamajā dienā pārsvara laika pavadījām ceļā, tad bija sacensību diena, kurai sekoja nākamā diena, kurā izlidoju. Nākamreiz noteikt jāieplāno vairāk laika. Nākamreiz arī jāizvēlas vieta, kur var redzēt vairāk nekā starta/finiša taisni… Izrādās ļoti maz notikumu var redzēt no šī skatu punkta.

Ja man būs iespēja, es noteikti apmeklēšu vēl kādas sacensības klātienē. Ja ne – tad vismaz sekošu līdzi tiešsaistē (ja pareizi saprotu, var sekot Eurosport un Formula E aplikācijā).

Vai tu uzticētos 1000+ km braucienam ar “viduvēju” elektroauto bez iepriekšēja plāna? Vai esi kādu Formula E skatījies?