Ilgais ceļš “kāpās” – jeb kā es kļuvu par elektroauto lietotāju!

Pieredzes stāsts par to, kā tikt pie elektroauto. Sākot no personīgajiem apsvērumiem un tirgus izpētes, līdz ģimenes piekrišanai spert šādu soli.

Savas oficiālās autovadītāja gaitas sāku nu jau tālajā 2001.gadā, bet ar auto, protams, ka sāku braukt krietni agrāk. Taču vairāk kā par VW Golk Mk2, Ford Escort vai pavecāku Honda Civic pirmā kursa students nevarēja sapņot. Nemaz nerunājot par kādu GTI vai Quattro. Kopumā manā īpašuma bijušas 23 vai 24 automašīnas (būs jāparakājas
atmiņās un precīzi jāsaskaita), bet ne par to šoreiz stāsts.

Par ko tad tas būs – kā jau virsrakstā minēts, tad par kļūšanu par elektroauto lietotāju un ceļu uz to.

Pirmā pieredze!

Mana “pirmā” reize pie elektroauto stūres bija, kad 2011.gadā darbavietas Transporta daļai bija iedots testēt VW e-Up. Pirmais iespaids – folksis kā jau folksis, bet kāpēc nav dzinēja skaņas pie kuras ikdienā tā pierasts? Šo uz priekšu kustina elektromotors!

Atceroties un salīdzinot šo ar Rīgas Satiksmes Mitsubishi i-MiEV, e-Up likās tik feins auto – dizains, kluss (nekādu klasisko dzinēju trikšņu), labs paātrinājums, bet kā jau lielākai daļai tā brīža auto braucēju – ar to taču nevar nobraukt 1000km vienā piegājienā. Un tābrīža cena par auto lika parādīties šaubu grumbām pieres rajonā…

Kopš tā laika iestājās gara, gara pauze un pat netika apsvērta doma, ka pagalmā varētu parādīties EV. Taču laikam ejot uz priekšu – attīstījās tehnoloģijas, baterijas un “zaļas kurss” sāka uzņemt arvien lielākus apgriezienus, un varētu teikt, ka sīks olis sāka velties lejā no kalna manā virzienā!

Dublis Nr.2!

2021.gadā, kad Rīgā parādījās Fiqsy ar saviem Renault Zoe koplietošanas auto, varētu teikt, manī uzjundīja jaunas emocijas par elektroautiņiem, lai liktu sev aizdomāties – kā tad būtu ikdienā braukt ar elektromašīnu. Pāris reizes sanāca ar konkrētajiem eksemplāriem pārvietoties (pirmajā reizē saņēmu arī “banu” uz auto lietošanu, jo tika uzskatīts, ka pārāk strauji biju uzsācis braukšanu, pārāk strauji bremzējis, strauji braucis līkumos – bet pēc īsas sarunas ar klientu atbalsta personālu, paskaidrojot, ka pirmo reizi braucu ar šāda tipa auto un vēlējos sajust to “kaifu”, man tika atjaunota piekļuve auto nomai).

Šis jau likās pat “ņemams” variants – nobraukuma rezervi digitālajā panelī rādīja pat virs 300km (šis gan atbilstošos laikapstākļos un vairāk pilsētas ietvaros). Bet arī šoreiz “dīzelista” ieradums, ka ar pilnu bāku varu braukt divasnedēļas, nedomājot par DUS apmeklējumu, pielika punktu domai elektroauto kā vienīgo ģimenes automašīnu. Bez tam – uzlādes infrastruktūra ar salīdzinoši lēnajiem lādētājiem galīgi neuzrunāja.

Trīs lietas, labas lietas!

Un tad nejauši mani “ceļi” krustojās ar manu senu paziņu un Kursors.lv auto apskatnieku – Māri Gaugeru, kurš iepriekšminētajā portālā testēja elektroauto un veidoja par tiem aprakstus. Un te nu sākās ceļš pie mana elektroauto. Protams, iesākumā man bija iespēja “izmest” pa kādam nelielam ceļa gabaliņam Mārupes apkaimē un pakaifot arī ar Audi Q8 e-tron, bet 2023.gada jūlijā devos 1000km braucienā (Māra rakstu meklējiet kursors.lv) ar VW ID.Buzz un pēc šī brauciena “āķis” bija lūpā – VAJAG elektroauto.

Ar pilnu “bāku” ar Buzz(iņu) mēs aizripinājām no Berģiem caur Ventspili uz Liepāju…o, bet tas taču forši – nobraukt šādu attālumu. Kamēr Liepājas Viršos uzlādējam baterijas – gan Buzzam, gan paši sev – sāku aizdomāties, ka nemaz jau tos 1000km negribas vienā piegājienā pieveikt bez pauzītēm, kaut vai neliela “zaļā” pauzīte vai kāds našķis ceļam jānopērk.

Maz pamazām sāku pētīt, ko tad es gribu no “sava” elektroauto. Prasību saraksts “izauga” skatoties vietējā tirgus piedāvājumu un dzirdot dažu paziņu personiskās pieredzes stāstus.

Ņēmu lapu un pildspalvu, sāku rakstīt – cena jeb līzinga maksājums – tā kā uz mājas jumta smuki gozējas un saules starus uztver saules paneļi, tad nu degvielas izmaksas, kas bija iekšdedzes automašīnai, par 90% varēju pārnest uz līzinga maksājumu, kas ļāva cenas latiņu pacelt augstāk; “range” – ir jau tomēr forši, ja vari līdz Ventspilij un atpakaļ izbraukt bez papildu uzlādes; dizains – lai man piedod pārējie auto ražotāji, bet zināmā mērā klasisks dizains, ne kosmisks interjers un manis paša iedomātās vērtības izvēli noslieca uz Eiropas auto ražotāju.

Sāku pētīt vietējo piedāvājumu – Kia, Škoda, VW, Audi. Esam 5 cilvēki ģimenē, tāpēc salona ietilpībai un ērtumam arī pietiekami liela nozīme, kā rezultātā Kia “atkrita”. VAGu trijniekā maciņam draudzīgākais bija Audi, bet šī modeļa “mīnuss” – baterijas ietilpības/patēriņa attiecība lika atteikties arī no Audi. Palika dvīņu brāļi Enyaq un ID.4. Meklējumu brīdi Latvijā no mazlietotiem “enjakiem” un “ai.diškām” bija pieejami aptuveni desmit automobiļi. Par nožēlu man, neviens no tiem nelikās gana labs, lai apsvērtu iegādi. Nu ko – taisām vaļā mobile.de un sākam zondēt piedāvājumu. Nu jau atrodas vairāki eksemplāri, kas atbilst prasībām, bet galu galā EKII abalsts, kas 2024.gada sākumā lietota elektroauto iegādei bija 2250eur, “izkūp” sagādes, piegādes un formēšanas procesā. Apbruņojos ar pacietību un turpināju pētīt tirgu.

Galvenā prasība tomēr (šo gan atmetu pēc iegādes) bija sasniedzamība ar pilnu “bāku” jeb range, kas noveda pie tā paša VAGa, gan ne Buzz, jo šis nu tomēr nešpetni dārgs, bet pie ID.4.

Par tālāko pieredzi lasiet nākamos rakstus.

Raksta autors: Lauris Millers