Kāpēc vajadzētu uztraukties par transporta emisijām?

Lai gan tiek pieņemti aizvien stingrāki izmešu ierobežojumi, transports joprojām ir viens no lielākajiem gaisa un siltumnīcefekta izraisošajiem piesārņotājiem pasaulē.

Transporta sektora dekarbonizācija radītu tīrāku, veselīgāku un sociāli pieejamāku nākotni, vienlaicīgi saglabājot efektivitāti un savienojamību, kuru mēs sagaidām mūsdienās no transportlīdzekļiem. Ja mēs nemainīsim to, kā mēs pārvietojam preces un cilvēkus, mums nebūs iespējams samazināt izmešus, izpildīt Parīzes nolīgumu un citas starptautiskās saistības, kas novedīs pie vēl dziļākas klimata krīzes.

Transporta sektors Latvijā ir galvenais fosilo energoresursu patērētājs un otrs lielākais piesārņotājs, atbildot par teju 1/3 no visām Latvijas siltumnīcefektu izraisošo gāzu (SEG) emisijām, tikai nedaudz atpaliekot no enerģijas sektora. Ja atdalītu vieglās automašīnas (M1 un N1 kategorijas) kā atsevišķu sektoru, tad šis sektors atbildētu par 21% no Latvijas kopējām SEG emisijām.

Kā rodas transporta emisijas?

Gaisa piesārņojums no transportlīdzekļiem, it īpaši, oglekļa dioksīda (CO2) emisijas, dēļ globālās ietekmes rada lielas raizes un ir galvenais atskaites punkts vairākos starptautiskos līgumos, piemēram, Parīzes nolīgumā. Turklāt citas transporta dzīves laikā radītās emisijas, trokšņi, siltums un putekļi ļoti negatīvi ietekmē gaisa kvalitāti, klimatu un sabiedrības veselību.

Mūsdienu transportu daudzi nevar iedomāties atdalītu no naftas produktiem. Sadedzinot 1 litru benzīna, rodas 2.4 kg CO2. Reklāmas bukletos mums stāsta par to, cik “grami” CO2 rodas nobraucot 1 kilometru, piemēram, jaunais VW Golf datu lapā atbild par 113 CO2 g/km, bet tikai retais aizdomājas, ka gada griezumā (15’000 km) tas rezultējas aptuveni 1.7 tonnās CO2. Katru gadu. Vecākas, lielākas, šķūnētas mašīnas atbild par vēl lielāku piesārņojumu. Šis rādītājs, līdzīgi kā degvielas patēriņš, ir laboratorijas rezultāts, kas no dzīves teju vienmēr atšķiras uz slikto pusi un laika gaitā kļūst sliktāks.

Vairums no SEG emisijām, kas rodas no ceļa, gaisa un ūdens transportlīdzekļiem, ir CO2, kas rodas sadedzinot naftas produktus iekšdedzes dzinējos. 2018. gadā energoresursu patēriņš autotransportā veidoja 82,6% no kopējā transportā izmantoto energoresursu apjoma, 11,9% veidoja starptautiskais gaisa transports un 4,8% – dzelzceļa transports, 0,5% – ūdens transports, bet atlikušos 0,2% – iekšzemes gaisa transports un cauruļvadu transportā izmantotā enerģija.

Kā transporta emisijas ietekmē veselību?

Transporta sektors ir vienīgais, kurā kopš 1990.g. SEG emisijas pieaugušas. Ir pierādīts, ka transporta sektors globāli ir galvenais veselības sloga avots, jo tas veicina ne tikai paaugstinātu CO2, bet arī smalko putekļu daļiņu, ozona un slāpekļa dioksīda koncentrāciju.

Iekšdedzes dzinēja darbības rada ne tikai izpūtēja emisijas, bet arī iztvaikošanas emisijas, ceļu putekļu atkārtotu uzjundīšanu un rada papildus putekļus no bremžu un riepu nodiluma. Papildus tam transports rada ietekmi uz veselību ar troksni, siltumu un ceļu negadījumiem. Ir pierādījies, ka tajās vietās, kur ir pat tikai nedaudz lielāks gaisa piesārņojums, ir attiecīgi lielāki Covid-19 miršanas rādītāji.

Transporta attīstību visā pasaulē ietekmē daudzi faktori, tostarp ekonomiskā attīstība, kuras ietekmē bieži palielinās personīgo transportlīdzekļu skaits un kravu pārvadājumi, degvielas kvalitātes izmaiņas un transportlīdzekļu un motoru emisijas kontroles ieviešana, lai ievērotu stingrākus vides standartus. Šo iemeslu dēļ transporta emisijas visā pasaulē strauji mainās.

Pārmaiņas ir jāveicina

Stingrāki emisiju standarti, elektroauto popularitātes pieaugums, biodegvielu izmantošana ir ļāvusi nedaudz samazināt emisiju pieaugumu transporta sektorā (+0,5% 2019.g., salīdzinot ar +1,9% iepriekšējos gados). Ar esošajiem tempiem prognozes liecina, ka tas būtu iespējams vien 2070. gadā. Ja vēlamies sasniegt klimatneitralitātes mērķus, ir jāstimulē straujāka paradumu maiņa un transporta sektora stingrāka regulācija.

Covid-19 krīze ir parādījusi, cik ļoti transporta sektora emisijas ir atkarīgas no mūsu paradumiem. Eiropas Savienība ir atvēlējusi rekordlielas summas, lai palīdzētu valstīm atkopties zaļi. Vienlaicīgi autoražotāji tiek brīdināti, ka drīzumā tiks pieņemts jauns emisiju standarts un pārskatīti 2025.g. un 2030.g. CO2 ierobežojumi. Tādā veidā ES liek noprast, ka jau drīzumā jaunu mašīnu, kas aprīkotas ar iekšdedzes dzinēju, tirgošana netiks atļauta.

Šādi lēmumi liecina, ka turpmākie lēmumi būs cieši saistīti ar emisiju monitorēšanu. Vienlaicīgi atgriešanās pie iepriekšējās oglekļa intensīvās pasaules kārtības vairs netiek uzskatīta par pareizu.

Ilgtspējīgs transports

Pāreja uz ilgtspējīgu transportu, kas nerada emisijas, ir ļoti nozīmīga rīcība, ja mēs vēlamies, lai mums vecumdienās, mūsu bērniem un viņu bērniem būtu svaigs gaiss, ko elpot. Mums katram kā indivīdam ir iespēja atteikties no mašīnas ar iekšdedzes dzinēju, izvēloties par labu elektroauto vai vēl labāk iet ar kājām, braukt ar riteni vai izvēlēties sabiedrisko transportu.

Ne tikai indivīdiem ir pienākums izvēlēties labāko variantu, bet arī uzņēmumiem, pašvaldībām un valstij. Kā var būt, ka vilciens, ko uzskata par Latvijas transporta mugurkaulu, ir uz nāves gultas, jo nevar atjaunot sastāvu, bet vienlaicīgi tiek grūsti simtiem miljoni aviosabiedrībā bez jel kādiem ilgtspējas nosacījumiem? Pārmaiņām ir jābūt sistemātiskām un visaptverošām. Tām ir jāskar ne tikai transports, bet arī enerģētika un ražošana.

Ilgtspējīgs transports nevar paļauties uz to, ka aktivitātes samazināsies, bet gan ir jābalsta uz sociālekonomiskiem uzlabojumiem, kas uzlabos esošo situāciju. Mums ir ar steigu jāpāriet no oglekļa intensīvas ekonomijas uz oglekļa neitrālu ekonomiju. Tās ir grandiozas pārmaiņas, bet mums varētu arī nebūt tik pateicīga situācija priekš tā, kāda tā ir šobrīd.