Rīgas klimats salabots – atņem vienu no svarīgākajiem elektroauto bonusiem

Kamēr elektroauto īpatsvars valstī vēl ir niecīgs un nav skaidra plāna emisiju samazināšanai, galvaspilsēta sola atcelt vienu no galvenajiem stimuliem.

Ja elektroauto politika Rīgā būtu seriāls, tad tas būtu kaut kas starp “Troņu spēlēm” un “Ugunsgrēku” – daudz varoņu, maz konsekvences un neviens īsti nezina, kas notiks nākamajā epizodē. Kā par pārsteigumu elektroauto bezmaksas stāvvietu bonuss sākās Ušakova laikā, kad, pateicoties bezizmešu biedrības aktivitātēm, tie pāris simti elektroauto īpašnieku ieguva bezmaksas stāvvietas. Tajā brīdī tas šķita drosmīgs solis – vai vismaz tik drosmīgs, cik Latvijā var būt lēmums, kas skar aptuveni 200 auto.

Pēc tam nāca progresīvais Staķis, kuru nomainīja Ķirsis – arī ar progresīvu piesitienu, bet, ja godīgi, vairāk teorijā nekā praksē. Tagad pie stūres ir Kleinbergs, kurš jau no pirmās dienas izskatās drīzāk noguris no šī visa, nevis gatavs sakārtot. Un pa vidu visam – Rīgas Satiksmes vadība un Satiksmes un transporta lietu komiteja, kas, šķiet, nolēmusi, ka elektroauto jautājums Rīgā jau ir “ķeksīša” stadijā.

2% un Rīga ir gatava

Valstī elektroauto īpatsvars joprojām ir nedaudz zem 2% no kopējā autoparka. Tas nozīmē, ka 98% joprojām ir ar izplūdes gāzēm – bet acīmredzot mēs jau esam finiša taisnē. Latvijā elektroauto ir vien 7% no jauno mašīnu pārdošanas apjoma, bet, ja salīdzinām ar Eiropas Savienības vidējo, iepaliekam teju trīs reizes.

Šie dati balstās uz jauno auto reģistrācijām, kas metodoloģiski nozīmē, ka kopējā autoparka pārmaiņas vienmēr notiek ar ievērojamu nobīdi laikā. Tieši tāpēc politikas stabilitāte šajā posmā ir kritiski svarīga. Tomēr Rīgas pieeja šobrīd liek domāt, ka “mājasdarbs ir izpildīts”, neskatoties uz to, ka pilsētai joprojām nav skaidra plāna 2027. gada zemo emisiju zonai – prasībai, ar kuru saskaras daudzas Eiropas pilsētas.

Papildus šim visam ir vēl viens klusais stāsts, par kuru teju neviens nerunā. Rīga jau vairākus gadus cenšas izsolīt vietas publiskās uzlādes infrastruktūras attīstībai ielu malās, taču interese no tirgus dalībniekiem ir bijusi visai remdena. Un šeit jaunais lēmums par stāvvietu maksas piemērošanu elektroauto nevis palīdz, bet tieši otrādi – sarežģī situāciju. Ja par uzlādi ielas malā būs jāmaksā dubultā – gan par elektrību, gan par stāvvietu –, tad pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem kļūst ievērojami mazāks. Rezultātā investoriem šādi projekti kļūst vēl mazāk pievilcīgi, un pilsēta riskē pati sev “iešaut kājā”, bremzējot infrastruktūras attīstību brīdī, kad tā visvairāk nepieciešama.

Neskaidrība kā politika: kas īsti mainīsies?

Ja mēģinātu saprast, kas tieši notiks ar stāvvietu atlaidēm, rodas sajūta, ka informācija ir vairāk interpretējama nekā zināma. Viena versija paredz, ka ārpus R zonas pirmās divas stundas būs bez maksas, savukārt cita – ka R, A un B zonās bezmaksas stāvēšana vispār izzudīs, un daļēji atvieglojumi paliks tikai C un perifērajās zonās. Paralēli šiem scenārijiem paliek neatbildēts jautājums par mēneša abonementiem un to iespējamām atlaidēm.

Taču tas, ko politiķi šajā diskusijā īpaši neuzsver, ir fakts, ka runa nav tikai par elektroauto. Līdz ar šīm izmaiņām tiek plānots celt stāvvietu cenas kopumā un paplašināt maksas zonas. R zona paredzēta paplašināšanai, kas automātiski “izspiež” A zonu tālāk, savukārt A zona pabīda B, un B – C zonu. Gala rezultātā maksas stāvvietu pārklājums faktiski tuvojas tam, ka visa teritorija dzelzceļa loka ietvaros kļūst par maksas zonu.

Tas nozīmē, ka diskusija par elektroauto bonusiem patiesībā ir tikai viena daļa no daudz plašākas politikas maiņas, kas ietekmēs visus autobraucējus. Atšķirība ir tā, ka elektroauto īpašniekiem šī ietekme būs dubulta – viņi zaudē esošos bonusus un vienlaikus nonāk sistēmā ar augstākām kopējām izmaksām.

Vai stimuli vispār vēl ir vajadzīgi?

Protams, var argumentēt, ka elektroauto kļūst populārāki un pilsētas budžets nav bezgalīgs. Rīgas centrā stāvvietas jau tā ir deficīts, un nav absurdi jautāt, vai domei būtu jāsubsidē konkrēta transporta izvēle, īpaši, ja valda uzskats, ka elektroauto īpašnieki ir turīgāki.

Vienlaikus jāatceras, ka Rīgā gaisa piesārņojumu būtiski ietekmē autotransports. Tas nozīmē, ka transporta elektrifikācija ir tikai liela daļa no risinājuma, pat kritiski svarīga. Problēma šeit nav pati ideja par stimulu samazināšanu, bet gan tas, kā un kad tas tiek darīts.

Politikas uzticamība un priekšvēlēšanu aromāts

Šī situācija neizbēgami raisa déjà vu sajūtu. Līdzīga ideja tika apspriesta jau pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām, kad šī ideja netika tālāk pabīdīta kā dažu populistu TikTok rullīšos. Šoreiz LEAB, vismaz pagaidām, izskatās krietni vājākā pozīcijā.

Grūti nepamanīt arī politisko fonu. Lēmums, kas samazina priekšrocības elektroauto īpašniekiem, var būt populārs plašākā vēlētāju lokā, īpaši laikā, kad degvielas cenas pieaug un sabiedrībā notiek aktīva diskusija par izmaksām. Tagad arī klāt nāk problēmas ar Mūkusalas promenādi. Vienlaikus sabiedrība joprojām nav labi informēta par to, ka nākamgad Vanšu un VEF tilti tiks slēgti uz renovāciju. Šāda pieeja riskē iedragāt uzticību pašvaldības politikai kopumā, jo rada iespaidu, ka likumiskā paļāvība nav stabila, lai neteiktu, ka tādas nav.

Kas notiks, ja plāna nav?

Rīgai, tāpat kā citām Eiropas pilsētām, ir saistības attiecībā uz gaisa kvalitāti. Ja šīs prasības netiek izpildītas, Eiropas Komisija var uzsākt pārkāpuma procedūras, kas var novest arī pie finansiāliem sodiem, kas būtu krietni lielāki nekā potenciālais monetārais ieguvums no elektroauto stāvvietu maksas. Ņemot vērā, ka galvenie piesārņojuma avoti pilsētā ir transports un apkure, jebkura politika, kas palēnina pāreju uz bezemisiju transportu, potenciāli palielina risku šos mērķus nesasniegt.

Šeit īpaši svarīgs ir politikas konsekvences jautājums. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra uzsver, ka stabila un prognozējama politika ir viens no galvenajiem faktoriem elektrotransporta attīstībā, jo tā samazina risku gan patērētājiem, gan investoriem.

Ja stimuli tiek atcelti pārāk agri un bez skaidras alternatīvas, tas var “iesaldēt” pāreju uz elektrisko transportu uz vairākiem gadiem. Un, ņemot vērā jau iepriekš minēto infrastruktūras attīstības stagnāciju un vienlaikus pieaugošās stāvvietu izmaksas, šāds scenārijs kļūst arvien reālāks.

Vai tiešām Rīgas dome uzskata, ka viss jau ir izdarīts?

Rīgas lēmums šobrīd rada iespaidu, ka pāreja uz bezemisiju transportu ir uzskatīta par pietiekami attīstītu, lai varētu noņemt vienu no galvenajiem finanšu atbalstiem. Tomēr citu valstu pieredze un dati rāda pretējo – elektroauto īpatsvars joprojām ir zems, uzlādes infrastruktūra centrā nav vienmērīgi attīstīta, pilsētas centrā Rīgas Satiksmes stāvvietām teju nav alternatīvas un politikas virziens nav skaidri definēts.

Ja pie šī pievieno vēl maksas zonu paplašināšanu un kopējo izmaksu pieaugumu, tad aina kļūst vēl skaidrāka – nevis mērķēta klimata politika, bet plašāka mobilitātes sistēmas pārkārtošana, kur elektroauto pēkšņi no “risinājuma” kļūst par “vienu no visiem”. Iespējams, šis ir brīdis, kad būtu jārunā nevis par stimulu atcelšanu, bet par to, kā tos gudrāk pielāgot un integrēt kopējā sistēmā.

Pāri visam, tieši “Progresīvie” ir tie, kas vienmēr ir iestājušies par vides uzlabošanu (un pat stāvvietu samazināšanu), bet tagad dara pretējo. Šādu lēmumu pieņemšana rada nopietnu risku, ka Rīga ne tikai palēninās savu progresu, bet arī zaudēs sabiedrības uzticību, kas jau tā ir zema, ilgtermiņa lēmumu pieņemšanas procesam.

Un tie, kas domā, ka parādīsies tukšas stāvvietas tamdēļ, ka elektroauto nebūs atlaides, man ir viena atbilde: “Ha! Tā nebūs!” Jo stāvvietu pieejamības problēma ir jau gadiem. Tagad tikai atrada kādu “vainīgo”.

Kā tu redzi šo situāciju – vai elektroauto bonusi Rīgā bija jāatceļ jau tagad, vai tomēr vajadzēja pagaidīt, piemēram, līdz zemo emisiju zonas ieviešanai?