Publicē ziņojumu par vēja enerģijas izmantošanas šķēršļiem un iespējamiem risinājumiem Latvijā

Pagaidām Latvijā no vēja iegūst tikai niecīgu elektroenerģijas daļu, turklāt pēdējos gados jauni nozīmīgi vēja parki nav tapuši. Politikas veidotāju ieskatā tas strauji mainīsies nākamajā desmitgadē, pieaugot atjaunojamās enerģijas īpatsvaram un samazinoties vēja enerģijas ražošanas izmaksām. Kā atrast piemērotākās teritorijas vēja parkiem, izvairoties no konfliktiem ar citiem zemes izmantošanas veidiem, kļūst par arvien aktuālāk.

Raksts oriģināli publicēts zalabriviba.lv. Raksta autore: Antra Petersone.

Kopējā vēja turbīnu jauda, kas Latvijā uzstādīta līdz 2018. gada beigām, ir diapazonā no 66 MW (Wind Europe oficiālie dati) līdz 80 MW (neoficiāls vēja enerģijas nozares novērtējums), un tā veidoja tikai vienu procentu no elektroenerģijas gala patēriņa Latvijā 2018. gadā. Turpretī Latvijas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva ir uzstādījušas attiecīgi vairāk nekā 310 un 530 MW vēja enerģijas jaudas. Vēja enerģijas teorētiskais potenciāls Latvijā varētu būt līdz pat 1000 MW uzstādītās jaudas, taču nozarē pastāvošo šķēršļu dēļ reāli sasniedzama varētu būt tikai puse no šīs jaudas.

Ir pierādījies, ka vēja enerģijas iekārtas uz sauszemes ir kļuvušas par efektīvāku un rentablu risinājumu jaunu AER jaudu izvietošanā un fosilā kurināmai aizvietošanā, kā arī atkarības mazināšanā no importēta fosilā kurināmā, piemēram, dabasgāzes. Tomēr vēja izmantošana energoapgādē sastopas ar dažādiem šķēršļiem. Sadarbībā ar biedrību “Zaļā brīvība” pētnieks Reinis Āboltiņš analizējis atjaunojamo energoresursu un citu veidu energoresursu nozīmi, pārvades un sadales infrastruktūru Latvijas enerģijas ražošanas portfelī, kā arī sociālos, normatīvos un politiskos šķēršļus un iespējas vēja enerģijas ražošanas attīstībai. Ziņojuma mērķis ir uzsākt debates par vispiemērotāko veidu vēja enerģijas īpatsvara palielināšanai Latvijā. 

Ziņojumā secināts, ka galvenie šķēršļi vēja elektrostaciju izvietošanai ir sociāli, normatīvi un politiski.
Sociālie šķēršļi ir saistīti ar zemu vēja enerģijas infrastruktūras pieņemšanas līmeni vietējā mērogā. 

Normatīvie šķēršļi vēja enerģijas izmantošanai ir saistīti ar teritorijas izmantošanas un plānošanas ierobežojumiem. Īpašuma tiesību sadrumstalotība, samērā nelielas zemes gabalu platības un ierobežojumi attiecībā uz minimālo atļauto attālumu no vēja turbīnas līdz apdzīvotai vietai ierobežo to zemju pieejamību, kurās varētu ierīkot vēja parkus. 

Politiskie šķēršļi galvenokārt ir saistīti ar pretrunīgiem vēstījumiem par atjaunojamo enerģiju. No vienas puses, Latvijas lēmumu pieņēmēji lepojas ar salīdzinoši lielo atjaunojamās enerģijas īpatsvaru (hidroenerģijas veidā), taču trūkst visaptveroša un ilgtspējīga plāna turpmākai enerģētikas, tostarp atjaunojamās enerģijas, nozares attīstībai.

Lai novērstu šos šķēršļus, vēja enerģijas projektu īstenotājiem ir jāveic lielāks darbs interešu pārstāvniecības īstenošanā, tostarp konsultējoties ar iedzīvotājiem, interešu grupām un vietējām kopienām un iesaistot tās iecerēto projektu plānošanā un lēmumu pieņemšanā. Pašreizējo normatīvo šķēršļu pārskatīšana var veicināt vēja enerģijas plašāku izmantošanu visā Latvijā. Latvija varētu palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru Latvijas enerģijas ražošanas portfelī, apsverot iespēju izmantot mežu teritorijas vēja enerģijas attīstībai (galvenokārt tās meža teritorijas, kas jau tiek izmantotas), padarot nosacījumus nacionālas nozīmes lauksaimniecības zemes statusa maiņai elastīgākus, kā arī mainot noteikumus vēja turbīnu tuvuma ierobežojumiem apdzīvotām vietām vai precizējot apdzīvotas vietas definīciju, lai ļautu izvietot turbīnas lauku teritorijās. Jebkura no šīm darbībām būtu jāveic piesardzīgi, lai izvairītos vairot vietējās sabiedrības satraukumu par vēja enerģiju vai tās ietekmes uz vidi palielināšanos.