Ūdeņraža elektroauto Toyota Mirai apskats

“Mirai” japāņu valodā nozīmē “nākotne”. Toyota nepārprotami liek lielas cerības uz šo elektroauto. Tas braukšanas laikā nerada smacējošas gāzes, tā vietā izdala ūdens tvaiku. Vai tas ir kaut cik labs? Vai tas ir lietojams? Uzzini Uzlādēts.lv apskatā!

Toyota jau izsenis ķengā elektroauto un dzied slavas dziesmas par ūdeņraža tehnoloģijām. Kā nekā uzpildes ātrums ir pielīdzināms degvielas liešanai un tas braukšanas laikā nerada kaitīgos izmešus. Tā vietā tiek pat attīrīts gaiss – katrus 10’000 km, ko veic šis elektroauto, tas ir attīrijis pietiekami daudz gaisa, ko vidējais cilvēks varētu elpot veselu gadu.

Kāpēc lai mašīna attīrītu gaisu? Tas gan ir blakus efekts tam, ka ūdeņraža šūnām ir nepieciešams īpaši tīrs gaiss, tamdēļ tas tiek aktīvi filtrēts pirms to izmanto. Ne jau speciāli mašīna brauc un tīra gaisu blakus esošajiem. Vismaz ne tā, kā to darīja šie autobusi ar gaisu attīrošām iekārtām uz jumta.

Pirms turpinām ar Toyota Mirai, gribu pateikt, ka dienu pirms es braucu ar to, es braucu ar Škoda Enyaq iV (apskats drīzumā). Ņemot vērā, ka 3 dienu laikā es piedzīvoju braukšanu ar 3 dažādām mašīnām, ieskaitot savu Citroen C-Zero, man bija tā iespēja kārtīgi salīdzināt ne tikai vizuālo un tehnisko pusi, bet arī emocionālo pusi. Nenoliedzami jaunā Škoda un Toyota ir labākas par manu nu jau muzejiem cienīgo elektroauto.

Pirmie iespaidi

Toyota Mirai ir 4 durvju bezizmešu sedans, kurš sola 650 km ar vienu uzlādi uzpildi. Tās ārējais izskats man liekas ļoti seksīgs. Šī mašīna izskatās sportiski. Atminoties tos laikus, kad es spēlēju Need for Speed, man tāda izskata mašīna bija (virtuālajā) garāžā. Mans vidusskolas ego bija starā.

Kamēr es to apbrīnoju no ārpuses, Toyota pārstāvis man piebilda, ka piekare ir aizlienēta no Lexus. Braucot, to uzreiz varēja manīt. Redzamība, par spīti lielajam motora pārsegam, bija pārsteidzoši laba. Ieslēdzot attiecīgo iestatījumu, pie maziem ātrumiem ieslēdzas kamera, kas platleņķī rāda to, kas notiek priekšā. Noderīgi, ja lien ārā no nepārredzamas vietas.

Zinot to, ka Toyota Mirai maksā sākot no 67’500 € (tā, ar kuru es braucu, maksā 74’500 €), sajūtas uz ceļa bija atbilstošas. Vismaz līdz brīdim, kad iespiedu pedāli līdz grīdai… Te sportiskās emocijas pazuda. 128 kW motors 2 tonnas (1’950 kg) smago mašīna no 0 līdz 100 km/h var paātrināt vien 9 sekundēs. Škoda Enyaq iV 80 sver par 90kg vairāk (2’042 kg) un tas varēja mani iespiest sēdeklī, bet šis to nedarīja.

Tas iespējams ir tā paredzēts, bet ārējais izskats nesaskanēja ar gaidīto. To pašu, bet diametrāli pretēji varētu teikt par braukšanas komfortu. Kad es izmēģinu mašīnas, es nemēģinu braukt pa ceļa labāko pusi, bet gan pa labo pusi. Šajā ziņā Toyota bija uzdevumu augstumos. Rīgas ielu bedres un lūkas Mirai uztvēra maigi.

Aprīkojums

Te mēs runājam par Toyota, kas maksā 70 tūkstošus eiro. Tas nav nekāds Yaris, kas maksā vairāk teju 4 reizes mazāk. Te ir noteikti standarti, kas tiek sagaidīti. Elektroniski regulējama stūre, digitāls instrumentu panelis, HUD, skārienjutīgs multimediju ekrāns ar navigāciju, klimata kontrole, ko var noregulēt individuāli ne tikai priekšā sēdošajiem, bet arī aizmugurējai rindai, bezvadu uzlāde telefonam. Tas viss tur ir. Mani patīkami pārsteidza viena fīča – sēdekļu dzesēšana. Tieši trāpīju vienā no karstajām pavasara dienām, lai izbaudītu to, ka mana sēdvieta neiekarst.

Tieši šis man atsauca atmiņā iepriekšējo mašīnu, kurai es tādu biju piefiksējis – Hyundai Kona. Un tad es to sapratu. Līdz tam brīdim es nevarēju saprast, ko man šī mašīna interjerā atgādina. Lai gan tikai retas lietas pārklājas, emocionāli man tie ir salīdzināmi saloni. Šoreiz gan jāsaka, ka tas ir akmens Toyota dārzā, jo Kona nu jau ir piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas, kopš es veicu apskatu par to.

Toyota Mirai

Toyota Mirai

Toyota Mirai

Galvenais, kam es piesietos ir multimediju dizains. Nezinu, kāds tas ir citām Toyota vai Leksus zīmola mašīnām, bet šis izskatījās kā izvilkts no 10 gadus senas tā laika futūristiskas planšetes. Viss, protams, strādā un ir saprotams, bet es gaidīju ko modernāku. It īpaši tamdēļ, ka vēl tikko redzēju, cik moderni tas izskatās Škoda izpildījumā.

Kompakti

Lai gan mašīna vizuāli izskatās liela, tā iekšā neliekas tāda. Aizmugurējā rindā, aiz manis (1.80 m) sēžot, bērnam sēdeklītī ir tieši tik vietas, lai nesāktu pēdas piespiest. Nemaz nerunājot par pieaugušo. Bagāžnieks nepārsteidza un ir tieši tik liels (361 litrs) kā no ārpuses izskatījās. Pieklājīgs.

Toyota Mirai

Toyota Mirai

Lai gan mašīna skaitās piecvietīga, diez vai tas, kurš sēdēs pa vidu aizmugurējā rindā būs laimīgs. Ūdeņradim ir kaut kur jāglabājas un Mirai gadījumā viens no baloniem, kas tur 700 bāru spiedienu, atrodas mašīnas vidū. Ja bateriju elektroauto nu jau esmu pārsteigts, ja nav plakanā grīda, tad te bija kalns, kas bija teju sēdekļa augstumā. Protams, arī starp priekšā sēdošajiem nav plakana grīda, kur elektroauto gadījumā būtu vieta rokassomai vai mazākam sunītim.

Palūrot, kas darās zem kapota, paveras ļoti kompakta aina. Pirms atvēršanas man likās, ka tur jābūt salīdzinoši daudz vietai, ka tikai dizaina dēļ tika uztaisīta tik gara priekša. Tomēr tur brīvas vietas gandrīz nebija. Pat zem plastmasas uzlikām ir pilns. Nepārsteidzoši, arī šai mašīnai zem kapota atradīsiet logu tīrāmā šķidruma uzpildes vietu.

Ūdeņradis

Iepriekš esmu vairākkārt izteicies slikti par ūdeņradi, saucot to visādos vārdos, piemēram, nanoūdens (atsaucoties uz Rīgas Satiksmes skandāliem). Tas galvenokārt ir tā zemās efektivitātes dēļ. Braukšanas laikā par to īpaši neaizdomājos. Kurš gan braukšanas laikā vispār domā, ar kādu enerģijas veidu mašīna tiek pie kustības? Tanī ziņā tas neatšķīrās no bateriju elektroauto – kad pedālis nav nospiests, ir kluss, kad pedāli nospied, ir kluss, bet mašīna kustas.

Vienīgais, kas salonā liecina par to, ka brauc ar ūdeņraža elektroauto ir uz multimediju displeja rādītais enerģijas sadalījums, patēriņā rādītie kg/100 km un poga, kurai virsū rakstīts “H2O”. Man uz brīdi bija bail, ka man tūlīt salonā parādīsies ūdens krāns un sāks tecēt. To nospiežot, mašīna zem sevis piespiedu kārtā izlaiž uzkrāto ūdens daudzumu. Šis process tik vai tā notiek automātiski, bet poga jau smuka.

Un, nē, to nevar uzlādēt. Dižas jēgas arī no tādas iespējas nebūtu, jo Toyota ir paredzējusi, ka 1.2 kWh baterija visu laiku tiek uzturēta ~60% uzlādes līmenī. Bremzējot iegūto enerģiju vēlāk atdod, kad tiek nepieciešams lielāks uzrāviens par to, kādu spēj sniegt ūdeņraža šūnu elektrības ģenerācijas process.

Mani pamatīgi pārsteidza ieraudzīt to, ka šai mašīnai ir derīguma termiņš – aptuveni 15 gadi. Kas notiek pēc tam? Kāpēc tieši tāds? Man nav atbildes, bet es varu tikai nojaust, ka tas ir tamdēļ, ka šī sistēma strādā zem liela spiediena un tā varētu vairs nebūt droša ekspluatācijai pēc noteiktā termiņa.

Kur uzpildīt?

Cik tad maksā ūdeņradis? Kāds ir patēriņš? Torņakalnā, kas šobrīd ir vienīgā vieta Latvijā, kur var uzpildīties, ūdeņradis maksā 13.17 €/kg bez PVN. Ar PVN ir 15.97 €/kg. Sev dotajā laikā ar Mirai patēriņš bija 1.02 kg/100 km. Saliekot šos abus rādītāju kopā, sanāk 16.25 €/100 km. Vai tas ir dārgi? Kādam varbūt gribēsies teikt, ka ne īpaši, bet man gan tas liekas dārgi.

Tuvākās ūdeņraža uzpildes vietas, ja tic h2.live mājaslapai, ir Berlīnē un Stokholmā… Drīzumā atvērsies Pērnavā. Arī Jelgavas vēja parks kaut ko minēja par ūdeņraža staciju. Šobrīd gan jāsaka, ka, ja nedzīvo vai nestrādā Torņakalna rajonā, tad šāds pasākums nav ērts. Tikmēr elektrība priekš elektroauto uzlādes ir daudz pieejamāka…

Toyota sola, ka ar to var nobraukt 650 km ar vienu uzpildi. Jāsaka gan, ka pilsētas režīmā, kam vajadzētu būt labvēlīgam arī priekš ūdeņraža elektroauto, instrumentu panelis uzrādīja, ka ar aptuveni 55% bāku varētu veikt 242 km. No tā izsecinu, ka ar pilnu būtu 440 km. Tā ir ~33% nesakritība.

Salīdzinot ar elektroauto

Kā jau iepriekš minēju, es biju svaigi no Škoda Enyaq iV izmēģinājuma. Konkrētais modelis, ar kuru es braucu, bija 62 tūkstošus vērts. Škoda pārstāvis arī neslēpa to, ka tas ir līdz šim dārgākais modelis, ko Škoda piedāvā. Šīs abas mašīnas ir kardināli atšķirīgas. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka tās kust uz priekšu ar elektrisko motoru.

Lai cik ļoti es arī gribētu pasniegt, ka šī ir līdzvērtīgāka cīņa, ir tikai viens pluss, kas ir par labu Mirai – uzpildes ātrums, bet arī te ir jāņem vērā, ka ir speciāli jābrauc uz Torņakalnu… Visādi citādi Enyaq iV ir labāks. Tas ne tikai ir ietilpīgāks, bet pat ir īsāks! Manā testā, kas Enyaq iV gadījumā iekļāva ne tikai pilsētu, bet arī šoseju, tas iespēja 450 km ar vienu uzlādi pēc instrumenta panelī pieejamās informācijas. Nemaz nerunājot par vietu aizmugurējā rindā.

Un tad vēl ir tie neērtie jautājumi. Vai visos (vismaz Toyota) servisos tādu ņems pretim? Ko darīt, kad esi palicis bez ūdeņraža? Ir dzirdēts, ka Kalifornijā nereti nepietiek ūdeņradis, lai apkalpotu tās dažas ūdeņraža mašīnas, kas tur ir. Cik bieži ir jāmaina gaisa filtrs, kas tīra gaisu priekš ūdeņraža sistēmas? Cik izmaksā apkopes? Ko kaimiņš par mani teiks, ja man tāda būs?

Kopsavilkums

Es tā arī sievai nemācēju izskaidrot, kāpēc šis elektroauto skaitās elektroauto. Tas brauc ar elektrību, bet to nevar uzlādēt. Tam nav izmešu, bet ūdeņradi ražo no gāzes. Tam būtu zilie numuri, bet tas ir reģistrēts Igaunijā un Igaunijā elektroauto netiek doti zilie numuri.

Tiem, kas iegādāsies ūdeņraža automašīnu, zinot visus negatīvos aspektus, šī mašīna noteikti patiks. Man patika ar to braukt, zinot to, ka tā nav mana. Šīs mašīnas izskats ir tās lielākais trumpis. Es gribēju, lai man šī mašīna iepatīkas, bet tā nespēja mani pārliecināt. Kad tā padomā, Hyundai Ioniq ir līdzīgs dizains…

Pamazām visi ūdeņraža aizstāvji novēršanas no šīs tehnoloģijas – Mercedes-Benz, Hyundai, Honda… Pat Toyota savos nākotnes plānos lielāku uzsvaru liek uz bateriju elektroauto kā uz ūdeņraža (15 pret 10 modeļiem). Tagad pieredzot to, ko Toyota sauc par nākotni, man bažas vieš, ko sagaidīt no viņu pirmā nopietnā bateriju elektroauto. Lai arī cik viegli būtu smīņāt par to, Toyota ir autoindustrijas milzis un būtu žēl redzēt to sekojam Titānikam pa pēdām.